News

Biohackings var būt spēcīgs instruments, ja to pareizi pielietot, tomēr daudzi neizprot svarīgas lietas un nianses, kas rezultātā ilgtermiņā lēnām sagrauj cilvēka organismu.

Izdegšana nesākas ar čipsiem un Netflix. Tā sākas ar šķībi uzbūvētu “optimizēšanos” — pārslodzi, hronisku deficītu, tabletēs balstītu domāšanu un dzīvi zem gadžetu grafika. No malas — disciplīna. Realitātē — lēna izdegšana.

1. Tu mēģini biohackot bez pamata

Daudzi sāk ar “smukajām lietām”: aukstās vannas, sauna, gavēnis, intervālu treniņi, 1000 soļu rituāli, elpošanas protokoli, “superfood” kokteiļi. Tikmēr miegs ir pilnīgā haosā, ēšana – neregulāra, kustības – minimālas, stress – hronisks. Tas ir kā celt stikla debesskrāpi uz purva.

Ja tu regulāri guli par maz un neregulāri, ēd vienreiz dienā kā nākas un trīs reizes – kā pagadās, sēdi 8–10 stundas dienā un paralēli vēl sev krauj virsū aukstumu, treniņus, gavēni, tu neoptimizē – tu liec ķermenim izdzīvot. Biohackings pats par sevi nav problēma. Problēma ir secība. Pamats — miegs, uzturs, kustība un stresa robežas — tas ir 1. līmenis. Ja tu mēģini tam pārlēkt pāri, tu vienkārši dzīvo pastāvīgā pārslodzē un brīnies, kāpēc nekļūst vieglāk.

2. Tu pārslodzes režīmu sauc par disciplīnu

Ir cilvēku tipi, kas visu dara “līdz galam”: aukstās dušas katru rītu, sprinti, HIIT treniņi, lieli gavēņi, mazāk miega “lai būtu produktīvāks”, vēl pāris projekti pa virsu, un, protams, “es taču varu, es esmu stiprs”. Ārēji tas izskatās iespaidīgi. Iekšēji tā ir nervu sistēma, kas dzīvo ar nospiestu gāzes pedāli bez bremzēm.

Ja tu esi tas, kurš nevar atcerēties, kad pēdējo reizi vienkārši atpūtās bez vainas sajūtas, kuram galvā vienmēr ir nākamais uzlabojums, nākamais protokols, nākamais izaicinājums, tad tas nav spēks, tā ir problēma. Organisms kādu laiku šo spēli velk, un tad sākās nopietnās problēmas – miegs kļūst mīksts un saraustīts, parādās tukšuma sajūta, motivācijas sabrukumi, trauksme, libido pazeminās, smadzenes sāk strādāt kā caur miglu. Tas nav “man vajag vēl vienu hacku”, tas ir “man vajag atvilkt elpu”.

3. Tu dzīvo mūžīgā deficītā – kalorijās, miegā, atpūtā

Vēl viena klasiska kļūda – mūžīgā diēta. Vienmēr mazliet par maz kaloriju, vienmēr kaut kas tiek nogriezts: ogļhidrāti, tauki, porcijas, “vakara ēšana”. No malas izskatās lieliski, bet iekšā – aukstums, nogurums, koncentrācijas grūtības, garastāvokļa svārstības.

Ja tu jau gadiem esi “uz deficīta” un pie viena vēl trenējies, strādā intensīvi un neko īsti neatlaid, tad tu nevis biohacko, bet lēnām iztukšo sevi. Organisms nav dumjš – ja resursu ir maz, tas slēdz laukā sistēmas, kas nav ļoti svarīgas. Tāpēc cieš libido, radošums, garastāvoklis, ilgtermiņa veselība. Deficītam jābūt īslaicīgam instrumentam konkrētam mērķim, nevis dzīvesveidam. Ilgtermiņa režīmam jābūt tādam, kur tu ne tikai izdzīvo, bet tiešām atjaunojies.

4. Tu esi pārvērtis sevi par uztura bagātinātāju poligonu

Vēl viens mīksts, bet bīstams scenārijs – “tablešu ekonomija”. Lieto jebko, ko redzi YouTube, podkāstos vai pie iemīļotā influencera: smadzeņu stimulanti, hormonālie “balanceri”, miega jaucēji, vitamīnu kokteiļi. Galvā sajūta, ka tu kontrolē ķermeni. Realitātē – tu šauj uz dullo.

Ja tev nav ne analīžu, ne skaidras loģikas, kāpēc tu kaut ko lieto, ne plāna, kā vērtēsi efektu, tad tas nav “biohacking”, tas ir nejaušs, neparedzams eksperiments. Labākajā gadījumā – izšķērdēta nauda. Sliktākajā – konflikts starp vielām, pārdozēšanās, kuņģa, aknu, miega sačakarēšana. Normāls piegājiens ir minimālisms un mērķtiecība: labāk maz, bet pamatoti, nekā pilna atvilktne ar kapsulām, kuras lieto pēc sajūtas.

5. Tu aizvieto miegu ar kofeīnu un citiem stimulatoriem

Stimulatori paši par sevi nav ļauni. Problēma ir tajā, kā tie tiek izmantoti. Klasiska diena: pamosties – kafija. Gribas fokusēties – kafija. Pēcpusdienas kritiens – enerģijas dzēriens. Pa vidu vēl nikotīns vai kaut kas cits. Rezultātā tu vairs nepamani, cik patiesībā esi noguris, jo signālus nosit ar jaudīgu stimulantu triecienu.

Ja vakarā ir grūti aizmigt, bet iekšā ir nemierīgs tukšums; ja sirds reizēm sitas straujāk, bet tu to noraksti uz “ai, stress”; ja bez kofeīna diena šķiet neiespējama – tā nav tikai “es vienkārši mīlu kafiju”, tā ir nervu sistēma, kas dzīvo parādos. Kofeīns var būt labs sabiedrotais, ja tu to lieto apdomīgi un laicīgi, nevis kā vienīgo veidu, kā vispār izturēt ikdienu. Ja neko dzīvē nemaini, bet stimulantu slānis paliek biezāks – tu vienkārši lieto tagad ātrāk, samaksā dubultā vēlāk.

6. Tu ļauj ierīcēm vadīt savu pašsajūtu

Viena no modernākajām kļūdām – dzīve pēc trackeru grafikiem. Tu pamosties, paskaties aplikācijā: “Miegs 72/100, HRV zemāks nekā parasti” un diena ir sabojāta, pirms tā sākusies. Ne tāpēc, ka tev tiešām būtu katastrofa, bet tāpēc, ka skaitlis ekrānā pasaka: “Šodien tu esi slikts.”

Ja tu katru rītu jūties normāli, bet tikai pēc datu apskatīšanas sāc justies “izsists”, problēma nav ķermenī, problēma ir tajā, cik lielu varu esi atdevis ierīcei. Iekārtas ir labi instrumenti trendu skatīšanai, nevis tiesnesis katrai dienai. Brīdī, kad dati tev rada vairāk trauksmes nekā skaidrības, tie nav palīdzība, tie ir slogs. Ja tu nevari just sevi, nepārbaudot aplikāciju, tas jau ir signāls, ka robeža ir pārkāpta.

7. Tu spēlējies ar hormoniem un zālēm kā ar biohackiem

Šis ir gruvešu līmenis. Kad cilvēks sāk pats sev piemeklēt testosteronu, vairogdziedzera medikamentus vai citas receptes, pērk “no kaut kurienes” un koriģē devas pēc forumu vai podkāstu ieteikumiem, tas vairs nav biohacking, tas ir risks veselībai. Smags risks.

Hormoni, recepšu zāles, nopietni medikamenti nav rotaļlietas. Tu vari optimizēt miegu, uzturu, kustību, stresu – tas ir normāls biohacking lauks. Bet brīdī, kad tu sāc aizstāt medicīnu ar “es jau izlasīju internetā” un pats sev raksti protokolu, tu izlec ārpus drošas zonas. Ja ir aizdomas, ka hormonālā sistēma nestrādā normāli – ej pie ārsta, taisi analīzes, uzklausi otru viedokli, ja vajag. Bet neizliecies par savu endokrinologu.

8. Tu izolējies savas “perfektās sistēmas” dēļ

Vēl viena klusi milzīga kļūda – biohacking kļūst par identitāti. Tu esi “tas cilvēks, kas vienmēr ēd pareizi”, “tas, kurš nedzer”, “tas, kurš nekad neizlaiž treniņu”, “tas, kurš vienmēr ceļas 5:00”. No malas tas var izskatīties apbrīnojami. Bet, ja tu sāc izvairīties no draugiem, ģimenes pasākumiem, normālas dzīves, jo “tas neiet iekšā protokolā”, tad tu vairs neoptimizē veselību, tu būvē sev būri.

Veselība nav tikai par ķermeni, tā ir arī par attiecībām, piederību, iespējām izbaudīt dzīvi. Ja katra atkāpe no grafika izraisa vainas sajūtu, tu esi apsēsts, nevis veselīgs. Jēdzīgs biohacking ir elastīgs – tas ļauj reizēm vakaru izvilkt garāku, reizēm paskatīties kādu filmu, reizēm izlaist treniņu un nekrist panikā. Perfekts režīms ar sabojātu galvu un tukšu sociālo dzīvi nav uzvara.

9. Tu mēģini salabot to, kam vajadzīgs ārsts

Ir arī šis scenārijs: parādās simptomi – hronisks nogurums, sāpes, reiboņi, sirds dīvaini sitas, elpa trūkst, svara svārstības bez iemesla – un tu nevis ej pie ārsta, bet meklē “detox programmu”, “dabisko protokolu” vai kārtējo uztura bagātinātāju, kas “visu sakārto”. Biohacking te tiek izmantots nevis kā papildinājums medicīnai, bet kā aizvietotājs.

Jā, bieži pamata lietas (miegs, stress, ēšana, kustība) var bez zālēm uzlabot pašsajūtu. Bet ja ir konkrēti, pastiprināti, dīvaini simptomi, kas neizzūd, vienīgais saprātīgais ir pārbaudīties. Ar analīzēm, izmeklējumiem, ārsta aci. Ja tu gadiem sevi “optimizē”, lai ignorētu signālus, kas prasa diagnostiku, tas nav varonīgi, tas ir bīstami.

10. Tu lēkā no protokola uz protokolu un nekad neredzi rezultātu

Un visbeidzot – mūžīgais “fresh start” cilvēks. Vienu mēnesi – cold exposure un 5:00 klubiņš, nākamo – keto, tad – gavēnis, tad – vegānisms, tad – atkal kaut kas cits. Katru reizi ar entuziasmu, katru reizi īsi, un katru reizi ar sajūtu “nekas īsti nestrādā”.

Organismam vajag laiku. Mēnešiem, nevis dienām. Ja tu nepieturies pie vienkāršiem principiem ilgāk par pāris nedēļām, nav brīnums, ka stabilu izmaiņu nav. Tu pats sev esi kļuvis par jaunu “challenge” kolekcionāru, nevis cilvēku, kurš patiešām izveido sistēmu. Biohacking spēks nav tajā, cik daudz hacku tu zini, bet tajā, cik konsekventi tu dari tās pāris lietas, kas patiešām strādā.

Šīs kļūdas tiešām lēnām iznīcina – ne jau vienā dienā, bet gadu laikā. Ar nervu sistēmu, hormoniem, attiecībām, pašsajūtu. Ja tu tās atpazini, tas ir labs brīdis apstāties un pārskatīt spēles plānu: mazāk haosa, mazāk ekstrēmu, mazāk sava lielā ego, vairāk pamatu, vairāk ilgtermiņa domāšanas.